LSPA JAUNIE PĒTNIEKI LAIKRAKSTĀ „SESTDIENA” PAR SKRIEŠANAS BUMU UN TRENIŅIEM Drukāt
Pirmdiena, 25 maijs 2015 13:44

 vALTERS eDGARSLatvijā skriešana pēdējos gados kļuvusi par ļoti populāru hobiju. Laikraksts "Sestdiena" sarunā ar LSPA jaunajiem pētniekiem Edgaru Bernānu un Valteru Ābolīņu skaidro, kādu iespaidu uz cilvēku veselību atstāj šāds skriešanas bums un kā trenēties pareizāk.

"Ja cilvēks to dara prieka pēc un vienkārši iet paskriet, nekas slikts nevar notikt. Problēmas rodas, kad cilvēks izvirza kādu mērķi un viņam parādās ambīcijas. Piemēram, noskriet kādu distanci konkrētā laikā, kam patiesībā nav nekāda pamatojuma. Cilvēks vienkārši tā ir iedomājies," Sestdienai stāsta Valters Āboliņš, Latvijas čempions 3000 metru šķēršļu skrējienā un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) sporta zinātnes doktorants. Tāpat viņš norāda, ka cilvēkiem būtu daudz rūpīgāk jāizvērtē, kāda garuma distances skriet.

Piemēram, „Lattelecom Rīgas maratons”skrējējiem piemērotākās ir 5 un 10 kilometru distances, savukārt, vai jāskrien 21 kilometrs, jau būtu ļoti nopietni jāizvērtē. "Kādi ir riski? Ir ļoti viegli sabeigt locītavas, ceļus, muguru un sirdi. 5 vai 10 kilometru distancē šāds risks ir daudz mazāks, bet pusmaratonā jau liels. Uzskatu — ja pusmaratonu nevar noskriet ātrāk nekā divās stundās, tad cilvēkam nav jāskrien pusmaratons, viņš tam nav gatavs," uzsver Āboliņš. Un piebilst, ka nemaz nerunā par pilnu maratona distanci, kas amatieriem vispār nebūtu jāskrien.

Visā pasaulē veikti pētījumi norāda uz korelāciju starp skriešanas popularitāti un fizioterapeitu klientu skaita palielināšanos, saka Edgars Bernāns, LSPA Informātikas un biomehānikas pasniedzējs, arī LSPA doktorants , kurš specializējies sporta biomehānikā. Citiem vārdiem sakot, ļoti daudzi šodienas skrējēji rīt ar dažādām veselības problēmām vērsīsies pie mediķiem, un tas notiks, "pateicoties" nepareizai skriešanai.

"Bieži vien cilvēki, kas vidusskolas laikā par sportu vispār nedomāja, pēkšņi sāk skriet. Un bez iepriekšējās sagatavotības bāzes sāk skriet arvien garākas distances, kam realitātē viņi nav gatavi. Un tad kādā brīdī ķermenis vairs neiztur. Normāls treniņprocess sākas ar vispārējo ķermeņa sagatavotību, un tikai tad notiek specializēšanās kādam sporta veidam. Bet realitātē visbiežāk notiek tā, ka cilvēki to sāk darīt bez kādas bāzes. Un pēc tam parādās problēmas," skaidro Bernāns.

Arī Āboliņš uzsver: ja kāds vēlas skriet, tas nenozīmē tikai skriet. Paralēli ir jāvingro un jāstiprina muskulatūra — gan vēdera prese, gan mugura, gan kājas, jo skriešanas procesā tas netiek darīts pietiekami. Tāpat viņš norāda, ka kopumā daudzi skrējēji trenējas ļoti nepareizi. "Ja cilvēks trenējas vienkārši, lai būtu priecīgs, tad nekā nepareiza tur, protams, nav. Bet, ja viņš domā, ka trenējas pusmaratonam vai maratonam, tad lielākoties viņš tam netrenējas. Klasiskākā kļūda ir tā, ko jau minēju, — cilvēks vienkārši iet paskriet. Un otra — daudziem šķiet, ka treniņā katru reizi jāskrien arvien ātrāk un ātrāk. Vai katru nedēļu jāuzlabo laiks, kādā pieveikta konkrētā distance. Taču patiesībā reti kad viss treniņš jāskrien ātri. Dažreiz to vajag, bet reti. Treniņā nevajag domāt par rezultātu, treniņa uzdevums nav rezultāts. Lielākoties treniņā ir jāskrien lēni, it sevišķi gatavojoties garākām distancēm. Un galīgi nav jādomā, kā noskriet ātrāk. Lēni skriet nav kauns. Nepavisam nav kauns," uzsver Āboliņš.

Tādēļ abi speciālisti iesaka ikvienam, kurš nolēmis sākt trenēties skriešanā, aiziet uz vismaz vienu konsultāciju pie trenera. Tas nebūs dārgi, bet noteikti palīdzēs nākotnē izvairīties no nepatīkamām un dārgām vizītēm pie ārstiem. "Pie trenera jāiet, tāpat kā jāaiziet pie ārsta — abi apskatīsies, kādā kondīcijā ir cilvēks un kas viņam der. Treneris tiešām palīdzēs. Internetā atrodamā informācija ir izņemta no konteksta; šis konteksts ir treniņu teorija, kas sastāv no daudzām lietām, kuru saprašana prasa izglītību," saka Bernāns.

Gan Āboliņš, gan Bernāns ļoti asi vēršas pret internetā atrodamajām treniņprogrammām, kuras paredzētas skriet gribētājiem. Speciālisti uzsver, ka treniņu plānam jābūt individualizētam, jo atšķiras katra cilvēka svars, pieredze, sagatavotība, traumu vēsture un vēl neskaitāmas lietas. Galu galā to pašu maratonu viens gatavojas noskriet trīs stundās, bet otrs — četrās. Savukārt šādā publiskā plānā būs aprakstītas vispārīgas lietas, kuras, protams, nebūs saknē aplamas, taču nederēs vidējam skrējējam. Āboliņš norāda, ka treneri, kas sastāda šādas vispārīgas programmas, noņem no sevis atbildību. "Diemžēl ārstus par sabojātu veselību liek cietumā, bet trenerus neliek. Kā var visiem dot vienu treniņu plānu? Taču gribu uzsvērt, ka nenosodu tos, kuri šādus publiskus plānus izmanto treniņiem. Es nosodu tos, kuri tos publicē," saka Āboliņš.

Ar speciālistu teikto sakrīt svētdienas skrējēja Andra Kārkluvalka stāsts. Viņš sarunā ar Sestdienu atzīst, ka internetā dažādos skrējēju forumos salasījies informāciju par treniņu grafikiem un sācis pēc tiem skriet — trīs līdz četras reizes nedēļā, pa četriem līdz desmit kilometriem. Un kādā brīdī sapratis, ka nebūs labi, jo ļoti stipri sākuši sāpēt ceļi. Tad pienākusi ziema, viņš pārtraucis skriet, bet pavasarī atsācis. Un sāpes atkal atgriezušās, turklāt nepāriet jau divus mēnešus, un viņš vairs nevar paskriet. Tagad Kārkluvalks nolēmis doties pie fizioterapeita.

Svētdienas skrējējiem, tāpat kā profesionāļiem, ļoti būtiska ir ēšana jeb pareizs uzturs. Āboliņš gan uzsver, ka varbūt, lai desmit kilometru distanci noskrietu 51, nevis 52 minūtēs, nav vērts visus ģimenes locekļus pakļaut mokām, jo amatierim ir sportiski pareizi jāēd. Taču ēdiens ir ikviena sportista degviela — kā tu ēdīsi, tāda enerģija arī tev būs. Ļoti liela kļūda ir vispār neēst pēc treniņa, pat ja šis treniņš bijis vakarā. "Cilvēks ir iztērējis resursus, un uz kā rēķina viņam atjaunoties? Tu nevari atjaunoties no nulles, tev vajag degvielu, no kā atjaunoties. Arī mašīna nebrauc ar tukšu tvertni. Cilvēks, kurš vakarā pēc treniņa neēd, neprogresē. Protams, varbūt nevajag ēst karbonādi, bet viegla maltīte ir vienkārši obligāta. Neēšana pēc treniņa ir viena no amatieru lielākajām kļūdām," norāda Āboliņš. Vienlaikus viņš uzsver, ka nedēļu pirms sacensībām ir prātīgi pāriet uz ogļhidrātiem bagātu uzturu. Savukārt Bernāns bilst, ka dažkārt amatieri ir bruņojušies ar želejām un palīgvielām vairāk nekā nopietni sportisti, lai gan tas nekādā veidā neuzlabo viņu rezultātus. Jo vispirms ir trenētība, un tikai tad viss pārējais.

Visu rakstu par pareizu skriešanu lasiet žurnālā Sestdiena 15. - 21. maija numurā!

Ivars Āboliņš, laikraksts Sestdiena

 
LSPA

LSPA notikumu kalendārs

Autorizēšanās forma

Šī ir autorizēšanās forma LSPA iekštīklam. Problēmu gadījumā rakstiet uz Janis.Nicmanis@lspa.lv.



Sadarbības partneri

Reklāmkarogs
Reklāmkarogs
Reklāmkarogs

Sadarbības partneri

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un nodrošinātu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lspa.lv